Ferosilīcijs ir ļoti svarīgs sakausējums, ko izmanto tērauda un citu metālu ražošanā. Tas sastāv no dzelzs un silīcija, ar dažādu daudzumu citu elementu, piemēram, mangāna un oglekļa. Ferosilīcija ražošanas process ietver kvarca (silīcija dioksīda) reducēšanu ar koksu (oglekli) dzelzs klātbūtnē. Šim procesam ir nepieciešama augsta temperatūra un tas ir energoietilpīgs, tādēļ izejvielu cenas ir nozīmīgs faktors, kas nosaka ferosilīcija kopējās ražošanas izmaksas.

Ferosilīciju plaši izmanto tērauda rūpniecībā, lietuvju rūpniecībā un citā rūpnieciskajā ražošanā. Tie patērē vairāk nekā 90% ferosilīcija. No dažādām ferosilīcija kategorijām visplašāk tiek izmantots 75% ferosilīcija. Tērauda rūpniecībā uz katru saražotā tērauda tonnu tiek patērēti aptuveni 3–5 kg 75% ferosilīcija.

Ferrosilīcija nitrīds un silīcija nitrīds izklausās kā divi ļoti līdzīgi produkti, taču patiesībā tie būtiski atšķiras. Šajā rakstā tiks izskaidrota atšķirība starp abiem no dažādiem leņķiem.

Feromolibdēns ir dzelzs sakausējums, kas sastāv no dzelzs un molibdēna. To iegūst, kausējot krāsnī molibdēna koncentrāta un dzelzs koncentrāta maisījumu. Feromolibdēns ir daudzpusīgs sakausējums, ko var izmantot dažādos pielietojumos dažādās nozarēs.

Volframa-dzelzs sakausējumi parasti attiecas uz sakausējumiem, kas sastāv no volframa (W) un dzelzs (Fe). Vispārīgi runājot, volframa-dzelzs sakausējumi nav magnētiski. Tas ir tāpēc, ka pats volframs ir nemagnētisks metāls, un dzelzs saturs volframa-dzelzs sakausējumos parasti ir zems, kas nevar piešķirt sakausējumam ievērojamu magnētismu.

Titāns nav magnētisks. Tas ir tāpēc, ka titānam ir kristāla struktūra bez nepāra elektroniem, kas ir nepieciešami, lai materiālam būtu magnētisms. Tas nozīmē, ka titāns nesadarbojas ar magnētiskajiem laukiem un tiek uzskatīts par diamagnētisku materiālu.